Kaiva Pēča (veselības psihologs): ārsts Tomas Vernijs (Thomas Verny) norāda, ka bērna emocijas veidojas jau mammas vēderā esot. Emocijām ir noteikts bioķīmiskais sastāvs, kas ar hormoniem parādās asins sastāvā. Sajūtot, piemēram, adrenalīnu, asinīm ir viens sastāvs, bet pavisam cits asins sastāvs ir tad, kad jūtamies laimīgi, atbrīvoti, priecīgi vai, gluži pretēji, - noskumuši. Ja topošā māmiņa pārāk bieži ir satraukta, noskumusi, izjūt trauksmi u.c., tad bērns iegūst informāciju, ka tā justies ir normāli. Ja tas ir ierakstīts mūsu pamatstruktūrā, tad arī dzīvē mēs to meklēsim, jo šīs izjūtas šķiet pazīstamas. Šādi bērni ir ar lielāku varbūtību būt trauksmainiem un ar mazāku koncentrēšanās spēju. Turpretim, ja bērns ir pieradis, ka normāli ir justies mierīgi un priecīgi, tad dzīvē viņš meklēs līdzīgus cilvēkus sev apkārt. Stresā saspringst muskuļaudi ne tikai mātei, bet arī mazulim vēderā. Amigdala uzkrāj informāciju par briesmām, tāpēc bērns piedzimstot uzskata, ka pasaule ir briesmīga un uzbrūkoša. Tomēr labā ziņa ir tā, ka gēnus var ietekmēt (tos nobremzēt vai atraisīt) notikumi dzīves laikā. Ja vien cilvēks nav slims, viņš var izvēlēties būt laimīgs, var izvēlēties, vai fokusēties uz traucējumiem (Kas man neizdodas? Kas man sāp? Neiesaistīšos!) vai uz spēku (Kas man padodas? Kas man patīk? Būt “iekšā”). Smadzenes neatšķir, kas ir realitāte un kas ir iztēle – iedomājamies kaut ko patīkamu, kas raisa skaistas atmiņas - domāšana var ietekmēt smadzeņu bioķīmiju. Strādājot ar noteiktu fokusu var mainīt savu garastāvokli. Mēs pieradinām smadzenes fokusēties uz noteiktu veidu vai situāciju. Patīkamas aktivitātes dara laimīgu! Martins Seligmans (Martin Seligman) saka, ka oprimismu var iemācīt ar pozitīvās intervences metodi: pagātne – labklājība, pieticība un apmierinājums; tagadne – laime, ekstāze un sajūtu prieki; nākotne – optimisms un cerība! Atkarībā no tā, kā es vērtēju pagātni un tagadni, es paredzu nākotni!
Ieva Rozīte – Ķikse (ģimenes psihoterapeite apmācībā): mūsu pirmie saskarsmes partneri rodas ģimenē. No viņiem cilvēkbērns mācās tvert pasauli un izpratni to, vai pasaule priekš viņa būs droša jeb nedroša. Vecāki ir tie, kas parāda bērnam, kā mīlēt un kā gūt prieku. Es varu priecāties tik daudz, kā man to ir iemācījuši, parādījuši vecāki un ne vairāk, ja dzīves laikā nerodas situācijas un vēlme rast papildus prasmes prieka gūšanai. Vissvarīgākais dzīvē – saprast, kas man sagādā prieku, lai gūtu jēgpilnu piepildījumu savai dzīvei. Citēšu kinostāstu ‘’Prāta spēles’’: ’’Dienā, kad Railija nāca pasaulē, radās arī Laime. Milzu ekrānā Laime skatīja pasauli Railijas acīm. Viņa ar interesi vēroja, kā mazulītes vecāki pirmo reizi pārliecās pāri savai meitai, aplūkodami viņu ar patiesu prieku un apbrīnu. Laime vēlējās, lai Railijas dzīve būtu laimīga un lai meitenītei bieži būtu iemesls smaidīt un priecāties.’’ Vecāki ir tie, kas var to parādīt – kā aizpildīt brīvo laiki, kā plānot laiku un kur var gūt prieku dzīvē. Caur savu pieredzi un tradīcijām, tā veidojot attiecību un uzvedību musturus dzimtā. Laiks, ko pavadām kopā ar savējiem (ģimeni) ir visvērtīgākais. Tā veidojas ģimenes tradīcijas un paradumi, burvīgas atmiņas un mīlestības mantojumu. Pieaugušie ar savu piemēru bērniem parāda prieka ieraudzīšanas un gūšanas prasmi. Tas ir tāpat kā ar grāmatu lasīšanu, nevar no bērna prasīt, lai viņš lasa, ja mājās bērni neredzēs lasām grāmatas vecākus. Mēs dzīvojam prieka pēc. Prieka pēc mēs strādājam. Prieka pēc mēs gleznojam, vārām putru, aram zemi, stādām kartupeļus. Priecāsimies par to, ka esam, par to, ka mums ir cilvēki līdzās.
Evita Tobīse (psiholoģe, smilšu spēles terapijas praktizētāja): vārds “dzīvesprieks” sastāv no 2 vārdiem - dzīve un prieks. Prieks ir viena no pamatemocijām. Dzīvesprieks rodas atkarībā no cilvēka uzstādītajiem mērķiem. Ja cilvēks nesasniedz savus izvirzītos mērķus, tad pie psihologa nonāk klients, kas ir drūms, noskumis un prasme priecāties ir kaut kur dziļi cilvēkā apslēpta. Ikdienas rūpēs cilvēki aizmirst priecāties, bet katru dienu ir kaut kas, par ko priecāties, it niekā var saskatīt prieku, tas nozīmē – dzīvot apzināti. Katram ir savs prieka simbols, tās ir lietas sirds stūrīšiem. Tur atrodas tas, kas mūs dara priecīgus un laimīgus. Lielākās prieka sajūtas rodas no saskarsmes ar citiem cilvēkiem. Bet jāprot arī atpūsties, lai būtu enerģija un spēks. Ja pats jutīsies labi, tad arī spēsi pasmaidīt un cilvēki tev smaidīs pretī. Ir jāieplāno laiks arī sev. Katrs lasītājs var pārbaudīt sevi, uzzīmējot dienas pulksteni – cik daudz laika tu velti dažādām ikdienas nodarbēm – vīram, bērniem, vecākiem, vecvecākiem, draugiem, darbam utt., un vai šajā pulkstenī ir laiks arī sev – saviem hobijiem un atpūtai. Bērnībā katrs noteikti ir spēlējies pagalmā smilšu kastē, smiltīs pie jūras, pie upes vai ezera. „Mums ir atmiņas par to, kā āda izjūt sausas un siltas, vēsas un mitras smiltis, kas aicināt aicina ar tām darboties. Izjūtas paliek, satinas atmiņu kamolā kopā ar agrākiem sapņiem, vientulību vai prieku, ar citu cilvēku balsīm, ūdens un vēja šalkām, ar putnu un dzīvnieku klaigām, ar vasaras smaržu... To visu iekšēji iztēlojamies vēlāk, rušinoties terapeitiskajā smilšu kastē. Šķietami nesasniedzamais, dziļi zemapziņā iegulušais top saprotams ar rokām. No jauna kļūst reāla ne tikai agrīnā bērnība, laiks pirms runāšanas, bet arī dvēseles būtība”, tā par smilšu spēli ir teikusi psihoterapeite Linde fon Keizerlinka. Diezgan biežas ir situācijas, kad ienākot smilšu spēles kabinetā un ieraugot plašo figūriņu klāstu, bērnu vecāki sāk smaidīt, priecāties kā senāk bērnībā. Viņus pārņem viegluma sajūta. Bieža ir vēlme arī pašam vecākam nākt uz konsultāciju ar kādām savām problēmām un veidot savas smilšu bildes. Smilšu bildes ir radošs process, un pie katras izveidotās kastes stāv klāt arī radīšanas prieks. Priecīgs cilvēks redz pasauli savādāk, uztver tās harmoniju un dažādās nokrāsas, tāpat arī spēj saskatīt līdzcilvēkos visu to labāko. Viņam nav noslieces analizēt un kritizēt, viņš visu uztver tā, kā tas ir, necenšoties neko izmainīt pēc sava prāta. Priecīgs un apmierināts cilvēks visu uztver viegli.
Gunta Dance (psiholoģe, psihodrāmas, sociometrijas un grupu psihoterapeite):
Dzīvesprieks? – ātri, raiti un tā viegli, skanīgi, kā austošajos saules staros piedzimuša bērna balstiņa – es gribu, man vajag, bez aizspriedumiem un kompleksiem. Tad pirmā apzinātā basu kāju taciņa siltās vasaras smiltīs ar ziņkārību un iedvesmu – visa pasaule ir priekš manis. Bet atnāk gudrais Tēvs un lielā Māte, un sūta bērnu zinībās – audz caur grūtībām, pirmiem paša puniem, ērkšķiem un ticību, ka šis ceļš ved uz zvaigznēm. Aiz mākoņiem vilina zelta maliņa, bet pasakas tīnē gaida citus pastarīšus.
Tā paaudze aiz paaudzes auž dzimtas, ģimenes rakstus. Un kā tik tur nav! Un kas tik tur ir... Mazais cilvēciņš ieauž savu taciņu starp ceļiem un krustceļiem šais audos, ko senči stiprinājuši, rotājuši ar gudrību, dotumiem, katrs sava laika sapņiem, jā, arī nepiepildītiem, bet tie caur arhetipiem satiek mūs šodienā - rakstu stiprinātājus, sargātājus vai deldētājus dzimtas kokā. Katra nākošā paaudze par tiem maksā ar vīzijām, mērķiem, dzīves jēgas saprašanu un darbošanos, arī rūgtiem sviedriem, sāpēm, asarām. ES un CITI, citi un es – ikdienā meklējam harmoniju, līdzsvarotību Dzīvesprieka spēlē. Kā Dzīvesspēkam noturēt mūs šūpolēs, rosinot mācīties no ieguvumiem un zaudējumiem, no pesimistiem un optimistiem, no saviem draugiem, „cīņu” biedriem, vistuvākajiem? No Mīlestības attiecībās ar sevi pašu. „Katru rītu sveicini sevi ar jaunu sākumu, palīdzi sev, tad būs Tev Dzīvesprieks, Dzīvesspēks palīdzēt arī citiem...” Jaukākā un svētākā dāvana mums, kā iespēja – mācīties no saviem bērniem, citu bērniem, puķēm, putniem, dabas dāsnuma, kas neko nemaksā materiālā izpratnē, bet nav tāpat vien nopērkama, ja nav ar ko samaksāt – ar Gudrību, Mīlestību...
Psihologs, psihoterapeits ir instrumenti, kas haosa, rūpju, baiļu, bezcerības, nedrošības, skumju, vainas ... sajūtām iedod „telpu”, iespēju būt patiesām un sadzirdētām, cilvēku cienošām, garīgo veselību stiprinošām. Bet tas vienmēr ir stāsts par Attiecībām – ģimenē, pārī, komandā, darba grupā, ar Sevi starp Citiem. Kā gūt prieku, spēku, baudu, enerģiju no saitēm Attiecībās, tās nepārvēršot par važām? Kā iemācīties lietot varu vishumānākos veidos, pakļaujoties, nesalaužot otru, attiecības, kā daba to prot? Lai mums visiem izdodas satikt savu Dzīvesprieku un ar to sadraudzēties!
Ieva Rozīte – Ķikse (ģimenes psihoterapeite apmācībā): mūsu pirmie saskarsmes partneri rodas ģimenē. No viņiem cilvēkbērns mācās tvert pasauli un izpratni to, vai pasaule priekš viņa būs droša jeb nedroša. Vecāki ir tie, kas parāda bērnam, kā mīlēt un kā gūt prieku. Es varu priecāties tik daudz, kā man to ir iemācījuši, parādījuši vecāki un ne vairāk, ja dzīves laikā nerodas situācijas un vēlme rast papildus prasmes prieka gūšanai. Vissvarīgākais dzīvē – saprast, kas man sagādā prieku, lai gūtu jēgpilnu piepildījumu savai dzīvei. Citēšu kinostāstu ‘’Prāta spēles’’: ’’Dienā, kad Railija nāca pasaulē, radās arī Laime. Milzu ekrānā Laime skatīja pasauli Railijas acīm. Viņa ar interesi vēroja, kā mazulītes vecāki pirmo reizi pārliecās pāri savai meitai, aplūkodami viņu ar patiesu prieku un apbrīnu. Laime vēlējās, lai Railijas dzīve būtu laimīga un lai meitenītei bieži būtu iemesls smaidīt un priecāties.’’ Vecāki ir tie, kas var to parādīt – kā aizpildīt brīvo laiki, kā plānot laiku un kur var gūt prieku dzīvē. Caur savu pieredzi un tradīcijām, tā veidojot attiecību un uzvedību musturus dzimtā. Laiks, ko pavadām kopā ar savējiem (ģimeni) ir visvērtīgākais. Tā veidojas ģimenes tradīcijas un paradumi, burvīgas atmiņas un mīlestības mantojumu. Pieaugušie ar savu piemēru bērniem parāda prieka ieraudzīšanas un gūšanas prasmi. Tas ir tāpat kā ar grāmatu lasīšanu, nevar no bērna prasīt, lai viņš lasa, ja mājās bērni neredzēs lasām grāmatas vecākus. Mēs dzīvojam prieka pēc. Prieka pēc mēs strādājam. Prieka pēc mēs gleznojam, vārām putru, aram zemi, stādām kartupeļus. Priecāsimies par to, ka esam, par to, ka mums ir cilvēki līdzās.
Evita Tobīse (psiholoģe, smilšu spēles terapijas praktizētāja): vārds “dzīvesprieks” sastāv no 2 vārdiem - dzīve un prieks. Prieks ir viena no pamatemocijām. Dzīvesprieks rodas atkarībā no cilvēka uzstādītajiem mērķiem. Ja cilvēks nesasniedz savus izvirzītos mērķus, tad pie psihologa nonāk klients, kas ir drūms, noskumis un prasme priecāties ir kaut kur dziļi cilvēkā apslēpta. Ikdienas rūpēs cilvēki aizmirst priecāties, bet katru dienu ir kaut kas, par ko priecāties, it niekā var saskatīt prieku, tas nozīmē – dzīvot apzināti. Katram ir savs prieka simbols, tās ir lietas sirds stūrīšiem. Tur atrodas tas, kas mūs dara priecīgus un laimīgus. Lielākās prieka sajūtas rodas no saskarsmes ar citiem cilvēkiem. Bet jāprot arī atpūsties, lai būtu enerģija un spēks. Ja pats jutīsies labi, tad arī spēsi pasmaidīt un cilvēki tev smaidīs pretī. Ir jāieplāno laiks arī sev. Katrs lasītājs var pārbaudīt sevi, uzzīmējot dienas pulksteni – cik daudz laika tu velti dažādām ikdienas nodarbēm – vīram, bērniem, vecākiem, vecvecākiem, draugiem, darbam utt., un vai šajā pulkstenī ir laiks arī sev – saviem hobijiem un atpūtai. Bērnībā katrs noteikti ir spēlējies pagalmā smilšu kastē, smiltīs pie jūras, pie upes vai ezera. „Mums ir atmiņas par to, kā āda izjūt sausas un siltas, vēsas un mitras smiltis, kas aicināt aicina ar tām darboties. Izjūtas paliek, satinas atmiņu kamolā kopā ar agrākiem sapņiem, vientulību vai prieku, ar citu cilvēku balsīm, ūdens un vēja šalkām, ar putnu un dzīvnieku klaigām, ar vasaras smaržu... To visu iekšēji iztēlojamies vēlāk, rušinoties terapeitiskajā smilšu kastē. Šķietami nesasniedzamais, dziļi zemapziņā iegulušais top saprotams ar rokām. No jauna kļūst reāla ne tikai agrīnā bērnība, laiks pirms runāšanas, bet arī dvēseles būtība”, tā par smilšu spēli ir teikusi psihoterapeite Linde fon Keizerlinka. Diezgan biežas ir situācijas, kad ienākot smilšu spēles kabinetā un ieraugot plašo figūriņu klāstu, bērnu vecāki sāk smaidīt, priecāties kā senāk bērnībā. Viņus pārņem viegluma sajūta. Bieža ir vēlme arī pašam vecākam nākt uz konsultāciju ar kādām savām problēmām un veidot savas smilšu bildes. Smilšu bildes ir radošs process, un pie katras izveidotās kastes stāv klāt arī radīšanas prieks. Priecīgs cilvēks redz pasauli savādāk, uztver tās harmoniju un dažādās nokrāsas, tāpat arī spēj saskatīt līdzcilvēkos visu to labāko. Viņam nav noslieces analizēt un kritizēt, viņš visu uztver tā, kā tas ir, necenšoties neko izmainīt pēc sava prāta. Priecīgs un apmierināts cilvēks visu uztver viegli.
Gunta Dance (psiholoģe, psihodrāmas, sociometrijas un grupu psihoterapeite):
Dzīvesprieks? – ātri, raiti un tā viegli, skanīgi, kā austošajos saules staros piedzimuša bērna balstiņa – es gribu, man vajag, bez aizspriedumiem un kompleksiem. Tad pirmā apzinātā basu kāju taciņa siltās vasaras smiltīs ar ziņkārību un iedvesmu – visa pasaule ir priekš manis. Bet atnāk gudrais Tēvs un lielā Māte, un sūta bērnu zinībās – audz caur grūtībām, pirmiem paša puniem, ērkšķiem un ticību, ka šis ceļš ved uz zvaigznēm. Aiz mākoņiem vilina zelta maliņa, bet pasakas tīnē gaida citus pastarīšus.
Tā paaudze aiz paaudzes auž dzimtas, ģimenes rakstus. Un kā tik tur nav! Un kas tik tur ir... Mazais cilvēciņš ieauž savu taciņu starp ceļiem un krustceļiem šais audos, ko senči stiprinājuši, rotājuši ar gudrību, dotumiem, katrs sava laika sapņiem, jā, arī nepiepildītiem, bet tie caur arhetipiem satiek mūs šodienā - rakstu stiprinātājus, sargātājus vai deldētājus dzimtas kokā. Katra nākošā paaudze par tiem maksā ar vīzijām, mērķiem, dzīves jēgas saprašanu un darbošanos, arī rūgtiem sviedriem, sāpēm, asarām. ES un CITI, citi un es – ikdienā meklējam harmoniju, līdzsvarotību Dzīvesprieka spēlē. Kā Dzīvesspēkam noturēt mūs šūpolēs, rosinot mācīties no ieguvumiem un zaudējumiem, no pesimistiem un optimistiem, no saviem draugiem, „cīņu” biedriem, vistuvākajiem? No Mīlestības attiecībās ar sevi pašu. „Katru rītu sveicini sevi ar jaunu sākumu, palīdzi sev, tad būs Tev Dzīvesprieks, Dzīvesspēks palīdzēt arī citiem...” Jaukākā un svētākā dāvana mums, kā iespēja – mācīties no saviem bērniem, citu bērniem, puķēm, putniem, dabas dāsnuma, kas neko nemaksā materiālā izpratnē, bet nav tāpat vien nopērkama, ja nav ar ko samaksāt – ar Gudrību, Mīlestību...
Psihologs, psihoterapeits ir instrumenti, kas haosa, rūpju, baiļu, bezcerības, nedrošības, skumju, vainas ... sajūtām iedod „telpu”, iespēju būt patiesām un sadzirdētām, cilvēku cienošām, garīgo veselību stiprinošām. Bet tas vienmēr ir stāsts par Attiecībām – ģimenē, pārī, komandā, darba grupā, ar Sevi starp Citiem. Kā gūt prieku, spēku, baudu, enerģiju no saitēm Attiecībās, tās nepārvēršot par važām? Kā iemācīties lietot varu vishumānākos veidos, pakļaujoties, nesalaužot otru, attiecības, kā daba to prot? Lai mums visiem izdodas satikt savu Dzīvesprieku un ar to sadraudzēties!